Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Ja jūs jautātu, kur dzima
Nostāsti un senas teiksmas,
Leģendārās varoņdziesmas,
Kurās zaļi meži smaržo,
Elpo rasā valgas pļavas,
Dūmo telšu ugunskuri,
Brāzmo plato upju straumes,
Tālu vējot atbalss vilni,
Pērkonbalsīs atbild kalni?

Es jums atbildētu, teiktu:
«Skan tās prērijās un mežos.
Ziemeļzemes ezerkrastos,
Skan tās odžibveju malā,
Skan tās dakotiešu ciemos...

Vākdams materiālus savam eposam, Longfello pētīja indiāņu folkloru, taču galvenokārt zināšanas smēlās no tai laikā pazīstamā amerikāņu indianologa Skūlkrafta daudzajiem rakstiem un grāmatām. Lai gan Skūlkrafta pētījumus jau toreiz daļa speciālistu uzskatīja par vairāk nekā apšaubāmiem, Longfello tiem uticējās, nosaukdams šos sacerējumus par «ļoti vērtīgiem». Uzticību laikam gan radīja vienkāršotā indiāņu un balto iekarotāju attiecību nostādne, kas bijapilnīgi pieņemama Longfello humānismam un atbildatām utopiskajām kategorijām, kādas sarežģītajā sabiedriski politiskajā situācijā vēlējās redzēt un realizēt zejnieks.
Materiālu nepilnība tomēr šinī gadījumā nav uzskatāma par ievērojamu kavēkli, jo «Dziesma par Haijavatu» stingri nebalstās uz vēsturiskiem un zinātniski nopamatotiem faktiem, tā ir diezgan brīvs autora stāstījums par Amerikas pirmiedzīvotāju darbu, tikumiem, ticējumiem, par viņu dzīvi līdz tam laikam, kad no tālām zemēm ar krustu un uguns ieročiem ierodas baltie ļaudis.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5