Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

«... kad pēc kara pārbraucu Latvijā, redzēju, ka tas, ko latvietis pats zīmīgi nosaucis par ļurbu, nostājies priekšgalā mūsu lauku dzīvei... Es redzēju, ka agrākā miesta un medus kannas nav vairs mūsu tautas dzīru galdā, bet skābas putras dauķis ar kandžu. Un, jāsaka, riebuma un naida dzīts, es sāku rakstīt savu «Putras Dauķi», jo gri­bēju dokumentēt, iemiesot vienu no mūsu tautas galvenām sliktām īpašībām. Pēc manām domām, ļurbisms jeb putras dauķisms ir visslik­tākā un riebīgākā īpašība, vilciens mūsu tautas raksturā. Visus pēckara gadus es vēroju ļaužu dzīvi. Un «Putras Dauķī» gribēju atstāt nāko­šai paaudzei laika tipus, dzīvi ar visu viņas dabisko sulu un mērci.»
«Diemžēl neviens neapzinās, neredz to ļaunumu un sagānījumu, ko mūsu tautas dzīvē, sevišķi uz laukiem, ienes Putras Dauķis. Viņš nospiež visu pagasta garīgo līmeni lejā un nivelē visu savā augstumā. Viņš ir kara, okupācijas un arī pēc­kara gados ticis priekšgalā, jo inteli­ģentais, garīgi, morāliski augstāk stāvošais zemnieks ir karā un vēlā­kos gados nogrūsts pie malas, iznī­cināts, aizdzīts svešumā vai arī klusi ierāvies savā kaktā. Un tādēļ Putras Dauķis tagad valda visur... Tas nozīmē, ka cita gara ļaudis visur tiek aizdzīti, izēsti, pie malas nostumti. Un ka visās vietās tiek savilkti priekšgalā pašu gara bērni... Vai ir kāds padomājis, kādu ļaunumu visā mūsu tautas dzīvē ienes Putras Dauķis?».

Kārlis Ieviņš 1930. gadā

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5